Kā šo dienu redzējām un sajutām mēs - Ilze Kalniņa un Laura Junghāne.

 

Atzīmējot Starptautisko tūristu gidu dienu, iespītējot februāra vējiem un lietum, svētku noskaņās kopā ar kolēģiem devāmies braucienā uz Vecumnieku pusi. Brauciena moto: “Labsajūtas Vecumniekos”. Ceļā mūs pavadīja Vecumnieku novada pašvaldības tūrisma informācijas konsultante Aira Odinga un Vecumnieku un Skaistkalnes vides gide Laima Indriķe. Abas dāmas ne brīdi neļāva ceļiniekiem garlaikoties! Gan iepazīstināja ar plašo dienas programmu, apskatāmo vietu vēsturi, gan arī mūsu prāta mundrumam noorganizēja interesantu jautājumu konkursu.

 

Vecumniekos tikām sagaidīti ar tasi siltas rīta kafijas krodziņā “Pie Lielās Karotes”, kuru tā mājīgās, senatnīgās atmosfēras dēļ iemīļojuši gan paši Vecumnieku iedzīvotāji, gan arī jauši un nejauši ceļotāji no tālākiem novadiem un zemēm. Kamēr baudījām viesmīlīgo atmosfēru un mielojāmies ar saimnieku sarūpēto ābolkūku, krodziņa pavāre Irēna mūs iepazīstināja ar īpašajiem savas virtuves piedāvājumiem un meistarstiķiem. Klausies un brīnies! Lasītāj, ja nu Tev iegadās būt tajā pusē, noteikti pasūti Irēnas izgudrotos veltnīšus, kuru pildījums tiek turēts noslēpumā.

 

Tālāk devāmies apciemot mežu ieskauto bišu saimniecību “Dzintarlāse”, kur saimnieki laipni izrādīja savu bišu dravu un palepojās ar saviem ražojumiem. Februārī bišu saimes vēl klusi snauž, tāpēc daudz netraucējām un devāmies, kur siltāk, t.i. uz degustāciju saimniecības pagrabos. Konkrētāk? - pēc „Bites bučas” dzēriena (hehe! % ļoti iespaidīgi!:). Sagaršojām arī saimnieku sadarītā cidoniju un vīnogu vīna smalkās, saldenās notis, kā arī pavisam nevainīgo, maigo medus kūku. Īstais laiks arī paķemmēt saimniecības veikaliņu – kam noder propoliss pret šņupi, kam citi medus našķi, ko likt uz kārā zoba.

 

Nākamā pietura bija kā mazs pārsteigums. Apmeklējām kokmateriālu ražotni “Pakāpieni” – tā ir īsta vīru pasaule ar zāģētu koku smaržu un lērumu visdažādāko kokmateriālu malu malās, taču tam visam pa vidu pavisam sievišķīgu oāzi ar veikaliņu iekārtojusi kolorītā un pozitīvā rotu meistare Lidija Reinberga, kura ar prieku izrādīja mums savu plašo rotu kolekciju un stāstīja par to tapšanu. Izmantojām iespēju apskatīt arī Lidijas izveidoto Senatnes lietu muzeju ar senu un nemaz ne tik senu laiku priekšmetiem. Īpašu smeķi viņas kolekcijā rada dažādi padomju laika sadzīves loriņi, sen jau aizmirsti un it kā nevienam nevajadzīgi, bet gandrīz ikvienam uzjundīja spilgtas bērnības un jaunības sajūtas.

 

Ne cik ilgi un kāpām pāri Bārbeles Zēnu skolas slieksnim. Tā ir vienīgā zēnu skola Latvijā. Skolai ir divi interešu novirzieni, kas cieši saistīti ar tūrismu: ornitoloģija un aviācija. Ideju par šādas skolas izveidi izlolojis tēvs Andrejs Mediņš, kas plašāk pazīstams kā Kalna svētību kopienas dibinātājs Bruknā. Skolas direktore Ilona Blūma apbrīnojami skaistajā skolas kapelā pastāstīja par skolas tapšanu un nākotnes plāniem, vēlāk izrādīja arī skolas kabinetus. Fonā mūs no blakus telpām pavadīja mazie bungotāji, jo skolēniem skolā ir iespēja apgūt dažādus mūzikas instrumentus. Bungas te ir cieņā! Baudījām jo gardas pusdienas un degustējām Bruknas Kalna svētību kopienas iemītnieku ražotos produktus. Noklausījāmies arī aizraujošu vietējā uzņēmēja prezentāciju un stāstu par to, kā viņš ar ģimeni „pavisam negribot” no galvaspilsētas nokļuvis laukos un uzsācis savu rūpalu ar āboliem. Noslēgumā ieintriģēja arī stāsts par “Naivo brīvdabas festivālu”. Nu?! Īstā dzīve, izrādās, ir Bārbeles laukos.

 

 

No Bārbeles tālāk devāmies pēc skaistuma uz Skaistkalni, uz pašu pierobežu, kur tikai vien Mēmeles ūdeņi mūs šķīra no Lietuvas. Apmeklējām Skaistkalnes Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcu, kas ir nozīmīgākais katoļticības centrs Zemgalē. Mūsu gide Laima Indriķe pastāstīja par Skaistkalnes un baznīcas vēsturi - baznīca ir vecākais itāļu-stila baroka dievnams Latvijā ar augstāko altāri mūsu zemē. Baznīcā atrodamā Svētās Marijas Brīnumdarītājas ikona ir padarījusi Skaistkalni par Latvijas otro nozīmīgāko svētceļnieku galamērķi pēc Aglonas.

 

Vēl mazliet, mazliet pa akmeņainu ceļu un jaukā noskaņojumā ieradāmies Kurmenē, kur Svētā Pētera baznīcā mūs sagaidīja tēvs Andrejs Mediņš. Ar savu ticību un uzņēmību priesterim kopā ar domubiedriem ir izdevies neticami daudz - baznīcas ēka un gandrīz viss muižas komplekss nesen ir paglābts no aizmirstības un sabrukšanas, tagad te sparīgi rit atjaunošanas darbi. Dievnams jau tagad var lepoties ar iebūvētu silto grīdu (par to jo īpaši priecājāmies šajā aukstajā dienā:). Darbu duna Kurmenes baznīcā pierima tikai uz brīdi, kamēr klausījāmies priestera stāstā, bet drīz rosība atkal turpinājās. Laika garām runām te nav daudz. Jo īpaši sestdienās, kad ar savu artavu un darba rokām piedalīties aicināts ikviens brīvprātīgais. Lasītāj, ja Tu gribi savu sestdienu pavadīt saturīgi un lietderīgi – brauc uz Kurmeni un piedalies!

 

Plašajā parkā izzāģēti vecie koki, uzslietas sētas alpakām un aitām, kuru uzdevums būs parūpēties par parka zālāju sapucēšanu. Ieceres ir apbrīnas vērtas - ir pat plānots atjaunot blakus reiz bijušo ezeru. Jā, tieši tā - atjaunot ezeru! Daļa mācītājmuižas jau ir omulīgi iekārtota – tur nosalušie un mazliet samirkušie mēs tiekam pamieloti ar karstu skābeņu zupu.

 

Kurmenes Svētā Pētera baznīcu un visu muižas kompleksu tuvākajā nākotnē ir plānots pārvērst par garīgo retrītu vietu, kas būs atvērta ikvienam. Pavisam drīz, atzīmējot baznīcas 150 gadu jubileju, jau šogad Pēterdienā plānota vērienīga šī kompleksa atklāšana ar skaistiem labdarības koncertiem un pasākumiem. Dodoties prom, kopīgi no sirds novēlam, lai lielie un šķietami neticamie plāni izdodas! Lai notiek!

 

Līdz ar krēslas stundu atgriežamies Vecumniekos, lai uz brīdi paviesotos saimniecībā “Lielzemenes” - tur saimnieko pirtnieki un veselības prakses skolotāji Juris un Aelita Batņas. Noklausījāmies pieredzējušās pirtnieces Aelitas maģisko stāstu par veselības atjaunošanu caur pirts rituāliem un latvisko dzīvesziņu. Viņa saka - latvieši ir tauta, kas pirtī aicina Dievu.

 

Pacienāti ar siltu tēju un sasildīti ar saimnieces viesmīlību, pirms mājupceļa vēl pagūstam iepazīties ar brīnumgraudu amarantu, ko Latvijā pirms pāris gadiem sākusi audzēt Silavu ģimene. Mmm! Ļaujamies arī tā garšas valdzinājumam, jo Silavu dāmas mums sagatavojušas gardus amaranta un avokado salātus, un atkal un atkal ir jādomā, cik latvietis ir izdomas bagāts un darbīgs!

 

Iespaidiem bagātā un, jāsaka, gardā diena nu bija galā. Kad gars, dvēsele un vēders pabaroti un kājas sasildītas, nu bija laiks pienācis rosīties mājupceļam.

No sirds pateicamies visiem labsajūtu radītājiem un pasākuma organizatoriem!

Paldies par brīnišķīgo dienu!