Ingunas Mottes ceļojuma iespaidi.

13.oktobra rītā Jelgavā pie ZPR (Zemgales plānošanas reģions) sagaida Anna Builo-Hoļme, pārbauda Covid sertifikātus un 2 dienu ceļojums „Atklāj! Izpēti! Iepazīsti!”(foto Nr.1) pa Zemgali un Sēliju var sākties. Šis ir bezmaksas darba brauciens ar nolūku reklamēt Zemgales reģionu, kas organizēts EU projekta ietvaros. Kā paskaidro Anna, tieši ar to nodarbojas ZPR, kas ir viens no 5 Latvijā un ir pakļauts Vides aizsardzības ministrijai. ZPR izstrādā reģionālos projektus, kā piemēram „Baltu ceļš” u.c., galvenokārt saņemot finansējumu no EU.

Divu dienu ceļojumā mūs pavada LPGA biedre Ina Jurģe, kuru beigās es nosaucu par „Ceļojošo enciklopēdiju”. Kopā ar viņu sajūtos kā pasakā, kur trīs tēva dēli nonāk krustcelēs un nevar izlemt, kurp doties. Ina zināja visu. Visa brauciena laikā ik brīdim varēja dzirdēt: „Ja jūs dotos te pa labi, tad tur aiz tās pļavas nokļūtu - pēc Inas domām - visskaistākajā un interesantākajā vietā, bet, ja dotos pa kreisi, tad satiktu visbrīnišķīgākos cilvēkus, ietu taisni – nobaudītu visgardākos ēdienus un dzērienus...”

Bet mēs dodamies uz Skrīveriem un tad pirms Klidziņas iegriežam šaurā lauku ceļā pie Jāņa un Elīnas Vaivariem, kuri apsaimnieko 7,5 ha lielo bioloģisko saimniecību „Ragāres”. Jā, tās ir tās pašas „Ragāres”, kur, pēc Ilzes Kalnāres garstāsta uzņemtajā filmā, pavadīt vasaru ierodas aktrise. Laiks ir drēgns un mitrs, tāpēc izkāpjot no autobusa vēl ciešāk ietinamies šallēs, bet „Ragāru” saimnieks (foto Nr.2) ar vieglu smaidu uz lūpām mūs sagaida, ģērbts plānā linu praķītī, basām, sabristām kājām. Tā viņš dažreiz līdz pat Ziemassvētkiem..., jo ap to laiku beidzoties sezona, kas janvārī sākoties atkal no jauna. Agrāk, kad viņš vēl pa Rīgu ar IT lietām noņēmies, viņam stādītais ozols sācis nīkuļot, jo arī pašam veselība niķojusies. Tagad ozols zaļojot, tāpat kā viss pārējais, ko mēs varam apskatīt. Siltumnīcas pilnas ar melnajiem tomātiem un papriku, ārā joprojām var ievākt citronliānu jaunos dzinumus tējai, uzzināt par Mandžūrijas aktinīdijām, zemeņavenēm, ēdamajiem fizāļiem, neskaitāmajiem garšaugiem un tējām. (foto Nr.3) Pēc saimnieku domām, pārmantojot senču zinības, pat nezāles pārtop par ļoti vajadzīgiem un noderīgiem augiem mūsu organismam. Esam laipni lūgti vienā no siltumnīcām sasildīties ar ekoloģiskajām tējām, nogaršot tomātus ar viņu gatavoto garšaugu sāli. Ja jums nesanāk aizbraukt līdz „Ragārēm”, tad apciemojiet saimniekus Kalnciema tirdziņā. Tiesa, viņu produkcija manam gida plānajam maciņam nav paceļama, bet viņi teic, ka dažkārt gribētāju ir vairāk, nekā viņi spējot saražot. Lūk, ko nozīmē sertifikāts „Latvijas ekoprodukts”, „Bioloģiskā saimniecība” un konkursa „Senču aicinājums” laureāta gods. No „Ragāru” kalna vēl pamājam pāri Daugavai Jaunjelgavai un viņas Baltajai kazai.

Nenogriežoties nevienā no Inas piesauktajiem ceļiem, diezgan ātri nokļūstam Jēkabpilī (Krustpils pusē), kur pie tilta mūs gaida pusdienas kafejnīcā „Lauku Šiks”. Laikam jau lauku ļaudis notiesā lielākas porcijas, jo ir fiziski nostrādājušies. Šķīvis vai pa pusgaldu ar gardum gardu ēdienu. Man visu pieveikt nekādi neizdevās.

Pēc pusdienām uzspīd saule un esam priecīgi apmeklēt Jēkabpils vēstures muzeja Brīvdabas nodaļu „Sēļu sēta”. Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur vienkopus saglabāta sēļu 19.gs koka ēku ekspozīcija. Muzeja darbiniece lepojas gan ar tik reti sastopamajām grozāmajām vējdzirnavām, gan unikālo drēbju skapi, (foto Nr.4) kas uztaisīts no milzīga izdobta ozola un apskatāms vienīgajā dzīvojamā istabā, kuru apdzīvoja viens no brāļiem Brūveriem ar sievu un 9 bērniem, un vēl vecākiem turklāt.

Otra brāļa istabā skatam paveras milzīgs, grezni klāts saimes galds. (foto Nr.5) Visi tramīgi noelšas, jo domā, ka atkal būs jāēd. Par laimi nē. Mums tiek piedāvāta radoša nodarbība „Augu dabas spēks” un katrs var pagatavot pēc savas gaumes sāls skrubi, ko paņemt kā dāvanu līdzi. Šī smaržīgā nodarbe aizrauj pat mūsu vīriešus.

Pa ceļam uz Zasu vērojam stirnu pulciņus, kas mielojas rudenīgajos laukos, un balto gulbju baru. Mazais ciems, kas atrodas Zasas upītes krastos, 164 km no Rīgas, savu nosaukumu ieguvis 18.gs no muižas īpašnieka Heinriha von Zasa, šodien lepojas ar saviem aktīvajiem ļaudīm, kuri, piesaistot EU līdzekļus, ir radījuši vietu, kur senatne satiekas ar mūsdienām – Amatniecības centru „Rūme”. (foto Nr.6) Un tiešām, klētiņā, kur apskatāmi rekonstruētie seno sēļu tērpi, uz gultas redzami arī meitenes tautiskie svārciņi. Tie piederējuši kāda puiša vecmāmiņai. Viņa, pirms izsūtīšanas uz Sibīriju, tos paslēpusi pažobelē. Šis puisis tautisko rakstu uzgleznojis uz koka bluķīša,(foto Nr.7) lai viņa tēvam ir kur piesēst - uz mātes tautiskā brunča raksta. To visu mums izrāda un izstāsta „Rūmes” keramiķe Anda Svarāne (foto Nr.8). Turpat darbojas arī viņas meita, keramiķe Ieva Svarāne un ādas apstrādes meistars Aivars Ērglis. Viņa vadībā katrs izgatavojam sev ādas rokassprādzi ar latvju zīmēm. Viena no Andas vāzēm tā „iekrīt” man sirdī, ka zinu, ja nenopirkšu, tad nožēlošu. Nu tā priecē acis mājās.(foto Nr.9)

Ieva pavada mūs gar cēlo, balto vidusskolu līdz muižas parkam, kuram blakus vienā no muižas ēkām (galvenā ēka gan nodedzināta jau 1905.g.) ierīkotas telpas viesu uzņemšanai. Tur mīt no Anglijas atpakaļ atgriezušās māsas, ar vienas māsas draugu un vecmāmiņu. Priekštelpā ar vecajām kāpnēm un grīdu mūs smaidoša sveicina Laura un vedina goda istabā (foto Nr.10), lai cienātu ar smaržīgu kafiju, ko dzeram no ekskluzīvām kolekcijas krūzītēm, klāt piekožot vecmāmiņas ceptos pīrādziņus un burkānkeksiņus. Klausāmies Lauras stāstos un pa plašo logu veramies uz ganībām. Tur māsu sapņu piepildījums – astoņi skaisti zirgi, ar kuriem auļot pa Zasas pļavām. Bet tas lai paliek citai reizei. (foto Nr.11)

Jau sāk krēslot un pa līkloču lauku ceļiem caur Sēlijas „galvaspilsētu” Aknīsti dodamies atpakaļ uz Zemgali, lai nakšņotu netālu no Bauskas viesnīcā „Mūsa Paradise” karaliski lielās istabās.

14. oktobra rīts ir saulains un jaunu gaidu pilns. Pirmā pietura būs Rundāles pagastā „Laima Ceramics” pie daiļās keramiķes Laimas Grigones viņas bērnības mājās. Tur jau esmu bijusi LPGA braucienā „Bagātā Zemgale”, bet esmu priecīga, uzzinot daudz jauna. Laima vairs nav viena, viņai ir asistente un arī vairāki astaini asistenti – kaķi, sunīte Džera un ārā 5 zirgi. Laima rada gan māla traukus, kurus apdedzina svēpētajā malkas ceplī, gan porcelāna un akmens masas traukus. Viņas darbi aizceļojuši uz visām pasaules malām, mājas lapā atradīsiet tekstu pat japāņu valodā. „Tālākā vieta varētu būt Jaunzēlande”, saka Laima un kaķu lokā ieskauta (foto Nr.12), rāmi stāsta par savām 25 kolekcijām, tehnikām, par pašgatavotām glazūrām, par to, kā dzīvnieki pie viņas nokļuvuši. Piemēram, pirmos zirgus viņa varējusi iegādāties pēc veiksmīgi pārdotas trauku kolekcijas Krievijas restorāniem. Par zirgiem Laima saka, ka tie ir viņas skolotāji, tie esot tik dziļi kā kosmoss, ar kuriem var iet tikai dziļumā, bet kaķi savukārt esot palīgi. Mēs uztraucamies, ka šie kustīgie mīluļi var saplēst Laimas radītos mākslas darbus. Jā, tā dažreiz notiekot. Bet traukiem arī esot sava enerģija. Ja kāds neiztur „kaķu kontroli”, tad tā jābūt. Savukārt no patversmes paņemtā borderkollija jauktenīte Džera satur visu šo kompāniju kopā.

Autobusā kāda no ceļa biedrēm ar maigumu aplūko savu pirkumu – tējas sietiņu. (foto Nr. 13) Prieks!

Covid jauno ierobežojumu dēļ ir nedaudz mainīta programma un mēs laižam uz Dobeli, kur pirms pusotra mēneša par 2,5 miljoniem pilsdrupu kapelas daļā ierīkots muzejs (foto Nr.14). Darbi veikti P.Blūma vadībā un paveiktais ieguvis balvu „Gada labākā būve Latvijā” (foto Nr.15). Muzeja eksponātu gan vēl nav, tikai mākslas darbu izstādes, bet atraktīvā projektu vadītāja un reizē arī gide Undīne mums uzbur ainas no seno zemgaļu pilskalna laikiem līdz pat mūsdienām, neskopojoties ar teikām un leģendām. Ar īpašu pietāti viņa stāsta par hercoga Jēkaba audžumāti hercogieni Elizabeti Magdalēnu, izrāda gan pagrabus, gan jumta terasi un lepojas ar paveikto. To ir vērts redzēt un dzirdēt. Nobeigumā vēl izsmaržojam aiz pils mūriem parka pusē ierīkoto ārstniecības augu dārziņu, kas tapis, vadoties no hercogienes sarakstes ar zviedru ārstu. Garšot gan nevajadzētu, jo daudz indīgu augu.

Pusdienojam Dobeles „Miltiņkrogā”. Tur ir vērts iegriezties lielo porciju cienītājiem.

Noslēgumā brauciens uz prezidenta Čakstes dzimtas mājām „Auči” (foto Nr.16), kur tagad, paša prezidenta 1926.g. uzceltajā ēkā, dzīvo no emigrācijas atgriezusies mazmazmeita Kristīne Čakste. Pats viņš tur nepaspēja padzīvot, jo 1927.g. devās mūžībā, bet kara laikā dzimta izklīda pa visu pasauli. Dažkārt tur kopā sabraucot visi 58 Čakstes dzimtas piederīgie no Zviedrijas, Kanādas un Austrālijas. Viņi blakus lielajai ēkai, kur atradusies kalpu māja, uzcēluši piemiņas vietu pirmajam Latvijas prezidentam, kur dzīvas ir Čakstes idejas, domas. Te katram būtu jāuzdod jautājums: „Kādā Latvijā es gribu dzīvot?” Telpas centrā ierīkots Demokrātijas aplis ar urnām. Čakstes ģimenes uzticamības persona Ineta Freimane aicina mūs katru nobalsot par to, kas Latvijai svarīgāks – Brīvība, Neatkarība vai Demokrātija - un aizrauj mūs ar īpašajiem stāstiem par šo dzimtu. Bet jums jābrauc uz “Aučiem” un jānoklausās pašiem.

Atpakaļceļā uz Jelgavu Ina Jurģe (foto Nr.17) noslēdz šo ekskursiju ar viediem vārdiem, ka mums Latvijā ir tik daudz vērtību, taču ne pilis, ne muižas, ne Latvijas daba, bet gan ceļā sastaptie cilvēki ir Latvijas galvenā vērtība. Un mēs sastapām tikai mazu daļu no viņiem...