Pasākuma norise.

Uz pasākumu ieradās 43 LPGA biedri.

Dažas atziņas, ko paņēmu no etiķetes speciālistes Aijas Strautmanes lekcijām.

- Mums jāciena katram pašam sevi; jādomā par savu izturēšanos, ķermeņa kultūru, ķermeņa valodu, ģērbšanos, attieksmi pret lietām un cilvēkiem. Tas, savukārt, izraisīs cieņu citos cilvēkos.
Mēs varam uzvilkt visdārgāko zīmolu drēbes, bet, ja mūsu manieres un ķermeņa valoda būs nožēlojama, neviens mūsu zīmolus neievēros un mūs pašus necienīs.

- Uz ielas mēs nezinām, kas mūs vēro un redz. Un mums nav vienalga, ko citi par mums domā. Nav tāda cilvēka, kuram tas būtu vienalga.

- Mums katram ir savi “niķi”, kas mums pašiem nepatīk un kas traucē apkārtējiem. Jo agrāk mēs tos sāksim apkarot, jo vieglāk būs turpmāk.

- Ir 3 profesijas, kurās nedrīkst būt kauns. Tās ir: dakteris, skolotājs un vecāki. Viņiem ir jādara tas, kas jādara, ko šī profesija prasa.

- Ejot uz darbu ir jāpadomā, ko esam ēduši, vai elpā nebūs stipras garšvielas (vai alkohols!). Vai nebūs sviedru dvaka.
Zinātnieki ir izskaitļojuši, ka mūsu, ziemeļu cilvēkam, privātā zona ir 92 cm rādiusā. Darba saskarsmē ar to jārēķinās. Tāpat jādomā par smaržām un kosmētiku, lai tā netraucētu mūsu klientiem. Arī ejot uz teātri mēs nesmaržojamies.

- Sveicināšanās. Nelietojam vārdu “Sveiki!”, to saka, aizejot un aiz sevis aizcērtot durvis.
Ir pieņemts, ka no rīta 6-iem līdz pusdienas laikam mēs sakām “Labrīt!”. Tad līdz plkst. 18-iem seko “Labdien!” un pēc tam, līdz pusnaktij sakām “Labvakar!”.
Bet ko sakām pēc pusnakts, līdz 6-iem rītā? Var taču gadīties, ka mums, piemēram, jāpiezvana neatliekamajai palīdzībai.
Tad mēs lietojam vārdu “Sveicināti!”.

- Ko sakām atvadoties? Vispareizāk būtu teikt “Uz redzēšanos!”. Un vairāk neko. Tā ir nopietna lieta, ar to mēs it kā iekustinām smalkās vibrācijas un materializējam iespēju atkal kādreiz satikties.

- Ja gids nav savas zemes patriots, viņš nevar būt gids. Gids ir īpašss aktieris, ar īpašām zināšanām.

***

Aizliegtie temati sabiedrībā:

- Nauda. Tā ir katra cilvēka personīgā darīšana. Nauda un etiķete nav savienojamas lietas.

- Politika un reliģija. Tās abas ir gandrīz viens un tas pats, jo principi ir līdzīgi.
Piebilde – strādājot ar klientiem nevalkājam redzamā vietā krustiņu. Daudziem krustiņš ir palicis par aksesuāru. Tas nav labais tonis, jo krustiņu valkā ticīgie, bet to īpaši neizrādot.

- Slimības. Par tām – tikai pie ārsta.

- Personiskas dabas jautājumi. Cik ilgi esat precējies un cik jums bērnu – tie ir jautājumi, ko svešiem cilvēkiem parasti neuzdod.

- Ir jāmācas pieklājīgi pateikt nē.

***
Rokošanās.
Sabiedriskajā vai darba telpā parasti roku paspiež iepazīstoties vai atvadoties. Vai noslēdzot līgumu. Te pirmais roku pasniedz augstāk stāvošais.
Privātajā dzīvē rokas došanu nosaka dzimte un vecums: Pirmā roku sniedz sieviete, jeb gados vecākais.

Cilvēka dzīvē ir 2 sfēras: darbs un privātā dzīve. Nevajadzētu šīs sfēras jaukt.

Katram jādomā par savu rokasspiedienu, lai tas nav kā “beigta zivs”, vai tik stiprs kā kalējam. Lai saskartos ne tikai pirkstu galiņi vai pirmās falangas, bet spiediens būtu pietiekami ciešs, līdz īkšķi satiekas.

***
Šķaudīšana, klepus. Tās ir fizioloģiskas ķermeņa darbības, kuras mēs nevaram regulēt. Tas jādara nevis plaukstā, bet elkoņa locītavā!
Teikt otram pēc šķaudīšanās “uz veselību!” - nevajadzētu.

Uzrunas formas.
Oficiālos pasākumos stāda priekšā ar vārdu un uzvārdu. Privāti – ar vārdu. Privāti nekad nestāda priekšā nosaucot ieņemamo amatu.

Gida apģērbs? Ieteicams “eleganti – neformāls”. Somas vai somiņas – tā, lai ir ērti. Nekādus maisiņus vai tarbiņas.

Jūsu A. L-S.