Šodien Čiekurkalnā nav ne kalnu, ne čiekuru.
Nelielo strādnieku ciematiņu senāk ietvēra apkārtējo Dragūņu, Bērzu, Heila un Jaunāsmuižas zemes.

Tautas dotais Čiekurkalna vārds cēlies no apkārtējo kāpu pauguriem (daļa no Ķeizarmeža!), kur augušas daudzas priedes un, protams, čiekuru nav trūcis.

Tomēr vecākie šis apkaimes iedzīvotāji turpina teikt, ka viņi dzīvo Šreienbušā.
Kāpēc? Jo 1638. gadā Dītrihs Šreijs iegūst še muižu, kuru Napoleona kara laikā nodedzina. No viņa vārda arī radies Šreienbušas muižas nosaukums. Tulkojumā tas būtu - vai nu Šreija mežiņš, vai Bļāvienu biezoknis. Taču latvieši vārdus netulkoja un tā arī palika – Šreienbuša.

Muižas zemes vēlākajos gados daudzreiz mainījušas īpašniekus, līdz 1870. gadā pēdējā īpašniece Marija Mendes kundze savu 70 ha lielo zemes īpašumu sadalīja gruntsgabalos pēc regulāra ielu tīkla plānojuma. Tā radās 1. un 2. Garā Līnija, un 7 šķerslīnijas, kas mūsdienās veido Čiekurkalna “skeletu”.

Mendes kundzei tas bija veiksmes stāsts, jo gruntsgali tika strauji izpirkti. Kāpēc?
19.gs. 90. gados tuvumā tika uzceltas vairākas lielas fabrikas: vagonu fabrika “Fenikss”, “Džutas manufaktūra”, darbgaldu rūpnīca “Atlass’, tērauda rūpnīca “Salamandra” un citas. No laukiem iebraukušajiem strādniekiem vajadzēja mājas un dzīvokļus.

19. gs.beigās Šreienbušā bijušas 150 mazstāvu koka dzīvojamās mājas, kurās mitinājās ap 7000 iedzīvotāji. Gandrīz aiz katras mājas pleties savs augļu un sakņu dārziņš, un ģimenes turējušas mājlopus.

15 gadus vēlāk māju skaits strauji pieaudzis, un te jau dzīvojuši 22,4 tūkstoši iedzīvotāju.

Mūsdienās Čiekurkalna iedzīvotāju skaits ir sarucis līdz 8000.